Pārdomas pēc sesijas ar klienti, par mīlestības dažādajām sejām. Par to, ka mīlestības nav tikai tad, ja ir vienaldzība. Mēs, dažkārt, vienkārši to nespējam ieraudzīt.
Pārdomas par to, ka mums ir priekšstati un, citējot klienti pēc sesijas (ar viņas laipnu atļauju): “ … kaut kas, ko agrāk neredzēju, nesapratu. Tik pukojos, vainoju, vērtēju … riktīgs bērns …”
Mēs esam tik ļoti lojāli saviem vecākiem un savai iekšējai sapratnei par īstu mīlestību. Mūsu bērna sirsniņas asiņo, par viņu strīdiem, savstarpējiem pārmetumiem, agresiju…, bet tagad mēs esam pieauguši un varam ieraudzīt, ka cauri visam plūda mīlestība, rūpes un siltums, vien tā kā viņi to varēja un šī mīlestības plūsma nekļuva par savstarpēju sapratni un harmoniju, bet tā tur bija. Mīlestība ar citādu seju. To var ieraudzīt tikai tad, kad “bērns” ir pieaudzis un gatavs paskatīties uz savu dzīvi, pateicībā par to, ka lai vai kā, starp vecākiem bija mīlestība.
Atstāju šo sapratni šeit, “laukā”. ))))
P.S.
Aicinu uz individuālu online nodarbību “Aizvērt vecāku guļamistabas durvis”.
Vai, otrs, drošāks variants, uz trīs mēnešu ilgu koučinga programmu “Metamorfozes jeb Restarts”, pirms tam piesakoties uz bezmaksas diagnostiku Whatsapp.
Jo … šādas atklāsmes neatnāk “uz burvju mājienu”.
P.P.S. Attēlā mani vecāki kādā no radu kāzu kopbildēm.
Comments